Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Šķirotavas apkaimi, kur neviļus var gadīties paciemoties katram, kurš no Rīgas dodas uz Latgali, kopš Hruščova «atkušņa» gadiem ir aprijis padomju Ķengarags. Šī vieta, kas ir redzējusi karu, deportācijas un holokaustu, pamazām ir pārtapusi utilitārā nomalē, par kuru romānus parasti neraksta. Tomēr ir izņēmums — Egīla Ventera drūmais trīs stāstu krājums, kura priekšplānā izvirzās pārestību motīvs un pagātnes rēgi.
Izdevējs Šķirotavas stāstu nosaucis par dokumentālu romānu, kas sarakstīts paradokumentālās prozas žanrā, un līdzās tekstam publicējis īstas fotogrāfijas, lai gan «visas grāmatā minētās personas ir izdomātas» (5. lpp.). Vai nosacītības pilnajā Ventera prozā var atklāt reiz faktiski pastāvējušo Šķirotavu, to, par kuru autors teicis, ka tās kādreizējo vienstāva namu dvēsele zem divpadsmitstāvu namu pamatiem joprojām ir dzīva? Atbildot jāņem vērā gan tas, ka latviešu literatūras īpatnis ar nepievilcīgo realitāti spēlējas, gan arī — kā viņš to dara. Acīmredzams, ka Ventera mērķis ir bijis radīt grāmatu, kura būtu izklaidējoša un izglītojoša vienlaikus. Jāpiebilst, ka tai būtu noderējis pieredzējis redaktors.
Titulstāstā nolasāmā pieeja izmantota visā grāmatā: Venters interpretē vēstures faktus un pievieno paralēlo sižeta līniju, kurā pusdokumentālus varoņus konkrētos vēsturiskos apstākļos iepazīstam attiecībās ar citiem un pašu cīniņos ar sevi. Autora balss ir skaļa, viņš skaidro un vada, moralizē un pārliecina gan ar paredzamiem, gan ar negaidītiem sižeta pavērsieniem, tādējādi lasītājā uzturot literāru interesi. Savukārt pirmās personas vēstītājs mēdz pēkšņi parādīties un pazust bez jebkādas loģikas.
The post Meistars un viņa stiķi appeared first on IR.lv.
