Kara albums

Vēsturnieku rokās nodota latviešu leģionā dienējušā karavīra Nikolaja Uldriķa fotonegatīvu kolekcija, kurā ir vairāk nekā 850 attēlu. Ko līdz šim nezināmu atklāj gandrīz 80 gadus vecās melnbaltās fotogrāfijas?

Patiesībā leģionāra Nikolaja Uldriķa fotonegatīvu kolekcija Kara muzejā atradās jau kopš 2004. gada, taču juridiski tā bija trimdas latviešu organizācijas Daugavas Vanagi centrālās valdes īpašums. Un bija izmantojami tikai vienā nolūkā — lai palīdzētu Latvijas iedzīvotājiem un tautiešiem ārzemēs iegūt informāciju par tuviniekiem, kas Otrā pasaules kara laikā dienējuši leģionā. «Pārsvarā par kritušajiem, bez vēsts pazudušajiem,» precizē muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. 

Taču tik lielas kolekcijas izpētei vajadzīgs sistemātisks pētnieciskais darbs. Tāpēc šogad pēc vēsturnieku ierosinājuma Daugavas Vanagi piekrita atdāvināt to Kara muzejam. Tagad sākta kolekcijas izpēte, kas ļaus papildināt līdzšinējās zināšanas par latviešu karavīriem Otrā pasaules kara laikā.

Diemžēl par pašu Nikolaju Uldriķi pagaidām zināms maz. Dzimis 1919. gadā, pabeidzis Cēsu pamatskolu, pēc obligātā militārā dienesta Latvijas armijā palicis virsdienestā kā štāba rakstvedis un ieguvis kaprāļa dienesta pakāpi, uzzinājis vēsturnieks Tomaševskis. Kad 1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja nacistu režīms, Uldriķis iestājies pašaizsardzības dienestā, bet vēlāk dienējis latviešu kārtības dienesta (Schutzmannschaft) štābā, kas bija pakļauts vācu Kārtības policijai. 1943. gadā turpinājis dienestu jau kā latviešu leģionā mobilizētais, karojis Volhovas upes pozīcijās, bet kopš 1944. gada pavasara līdz kara beigām strādājis latviešu leģiona slimnīcā. 

Kara izskaņā slimnīcu evakuēja no Rīgas uz Dancigu (tagad — Gdaņska), vēlāk uz Šverīni. Uldriķis kara beigas sagaidījis Šverīnē, kur padevies gūstā amerikāņiem. Pēc kara turpinājis karavīra gaitas ASV armijā. Par dzīvesvietu izvēlējies Rietumvācijas pilsētu Etlingeni, kur bijis latviešu kopienas nama vecākais. Miris 61 gada vecumā.

Tagad, kad kolekcija ir muzeja īpašumā, vēsturnieks Jānis Tomaševskis tajā atradis pirmās interesantās liecības.

1943. gada aprīlis. Latviešu leģiona 2. brigāde no Ļeņingradas apkārtnes ar vilcieniem devās ceļā uz Volhovas fronti. Nikolajs Uldriķis ir pirmais no kreisās.

1943. gada maijs. Volhovas frontē, kas atradās Volhovas upes kreisajā krastā, latviešu leģiona 2. brigāde «turēja pozīcijas» no 1943. gada aprīļa beigām līdz 1944. gada janvārim. Šajā laikā ierīkoja sprunguļceļus, virszemes bunkurus, virtuves, pirti, bet mazgājās viņi bumbu izrautās bedrēs.

1943. gada vasara. Karavīra dzīvības cena ir izmērāma centimetros. Šeit kāds leģionārs rāda no patronsomas izņemtas magazīnas, kuras ķērusi pretinieka lode.

1943. gada septembris. Latviešu leģionāri Volhovas frontē zaudēja ievērojamu skaitu karavīru. Lielākie zaudējumi tika ciesti tā dēvētajās Alkazara kaujās — ap 140 kritušo un 600 ievainoto. Spānijas pilsoņu karā leģendārā Toledo cietokšņa «Alkazars» vārdā karavīri nosauca Spaskaja Poļist klostera drupas, kuru tuvumā atradās latviešu pozīcijas.

1944. gada februāris. Abas latviešu leģiona divīzijas pārdislocējās uz Veļikajas upes pozīcijām. Sapieru bataljonam deva uzdevumu pār aizsalušo upi uzcelt tiltu. Aizmugurē redzama ierīce pāļu dzīšanai.

1944. gada vasaras sākums. Ievainotie leģionāri un medicīnas personāls klausās koncertu Latviešu leģiona slimnīcas pagalmā Rīgā, Brīvības (tolaik — Ā. Hitlera) ielā 93. Fonā — Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas tornis.

1945. gada aprīlis. Aviācijas uzlidojumos cietušās ēkas Vācijas pilsētā Šverīnē, kur kara beigās atradās latviešu leģiona slimnīca.

Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

The post Kara albums appeared first on IR.lv.