Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
Jaunākā monogrāfija par nacionālo bruņoto pretošanos ir trāpījusi īstajā laikā. Plašākā sabiedrībā interese par vēsturi un vēsturiskiem notikumiem ir cieši saistīta ar mūsdienu aktuālajiem politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Vēsturnieks vēstures lauciņā rok gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Vēsturnieku interesē precīzas detaļas, personas, notikumi, to konteksts, kas veido zināšanas un izpratni par pagātni. Vēsturnieks, savā tēmā ieracies, «kapā» gadiem. Labs vēsturnieks to dara neatkarīgi no politiskās situācijas.
Savukārt sabiedrība vēsturi lielākoties patērē kā mītu vai kā vienkāršotu, bieži vien stereotipos balstītu vispārinājumu par savu identitāti attiecīgajos vēstures notikumos. Tur personīgā, ar ģimeni, dzimtu saistītā pieredze savijusies ar politiskajiem uzslāņojumiem un kaut kādā mērā ietekmējusies arī no vēsturnieku darbiem. Ja pēdējo ietekme ir jūtamāka un mīts vairāk atbilst zinātniskajam vēstījumam par pagātni, tad vēsturnieki apmierināti smaida, bet, ja mīts dzīvo pats savu dzīvi, tad vēsturnieki kvēlā sašutumā vīsta dūres virs datora tastatūras un ir gatavi mesties cīņā par «mītu atmītošanu», jo tie ir nepareizie mīti.
Līdz šim Latvijā ilgus gadus pastāvēja pieprasījums pēc latviešu cietēja mīta, to balstot deportāciju pieminēšanā oficiālajās sēru dienās. Cietēja tēls principā ir bezatbildīgs. No mums jau nekas nebija atkarīgs, mēs paši neko. Visi mūs pazemoja un izmantoja, mēs tikai skumām un cietām. Cietēja mīts laikam ir tas veids, kā sabiedrībai tikt galā ar pagātnes traumām, neuzņemoties nekādu atbildību. Uz jebkura vēstures jautājuma — gan iekšēja (piemēram, kolaborācija), gan ārēja (piemēram, holokausts) — saasinājumu varēja atbildēt ar ciešanām.
The post Īstajā laikā appeared first on IR.lv.
