Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
Literatūra spēj notvert un iekapsulēt tekstā sava laika gaisotni, it īpaši, ja tajā ir daudz laikmetam raksturīgu detaļu, psiholoģisku nianšu un tajā jūtama dzīva elpa. Atšķirībā no vēstulēm un dienasgrāmatām, kas glabā cilvēka personisko pieredzi, prozas darbi to iekļauj plašākā vēstures ainavā, saglabājot daļu no tā, ko laiks pastāvīgi nodzēš.
Latviešu sabiedrības dzīve vēlīnā padomju sociālisma gados, kad okupācijas režīma sabrukums vairumam šķita tikai iztēles priekšmets, par kuru labāk skaļi nerunāt, vēsturnieku uzmanības lokā nokļuva samērā nesen, kurpretim mūsdienu literatūrā un kinodarbos tā attēlota salīdzinoši biežāk. Paradoksālā kārtā tolaik rakstītā proza šodienas cilvēkam ir tikpat kā nezināma.
Aivara Tarvida daiļrade vēsturiskā lūzuma desmitgadē no 1981. līdz 1991. gadam ir joprojām neapgūta pagātnes teritorija, kas izrādās apbrīnojami laikmetīga. Pirmo reizi viņa darbus lasīju 90. gadu beigās, ieraugot savas bērnības laiku pieauguša cilvēka acīm.
The post Robežpārkāpēja motīvs appeared first on IR.lv.
