Cenu kontroles mehānismi pārtikas precēm – uzcenojuma griesti un zemākā cena preču grupā – ir kļuvis par aktuālu tematu, meklējot risinājumus inflācijas seku mazināšanai un pircēju aizsardzībai.
Vispirms ir jāmin, ka Eiropas Savienībā (ES) un tirgus ekonomikā no konkurences teorijas viedokļa ir vispārpieņemts, ka cenu kontrole ir negatīva un nevēlama – gan tā iemesla dēļ, ka tā ilgtermiņā kropļo tirgu, gan tāpēc, ka vienkārši ir neefektīva. Citiem vārdiem sakot, rada vairāk negatīvo seku nekā ieguvumu. Uz to publiskajā telpā cenšas norādīt arī Konkurences padome. Turklāt ES tiesību telpā šim jautājumam ir arī juridisks saturs – lai šādi risinājumi būtu tiesiski, ir nepieciešams kāds īpašs pamatojums, risinot kādu netipisku situāciju.
Neskatoties uz minēto, publiskajā telpā izskan iedvesmojoši piemēri, cik labi strādājot preču uzcenojuma griestu noteikšana citās Eiropas valstīs, piemēram, Francijā, Grieķijā un Ungārijā. Cik daudz patiesības ir šajos apgalvojumos, vai patiesi konkurences tiesību teorija praksē vairs nepastāv un ir pagātne? Zemāk rodas apkopojums par minētajām valstīm.
Francijā pārtikas ražotājus (zemniekus) no izplatītāju spiediena pārāk lēti pārdot pārtikas produktus sargā EGAlim likums. Tas aizliedz izplatītājiem pārdot pārtikas produktus ar uzcenojumu, kas ir mazāks – uzsveru, mazāks – par 10%. Tāpat aizliegtas atlaides, kas pārsniedz 34%. EuroCommerce ir vērsusies Eiropas Komisijā ar formālu sūdzību, jo uzskata, ka atsevišķi šā likuma noteikumi pārkāpj Eiropas Savienības tiesības brīvas preču aprites jomā. Tāpat viens no EGAlim mehānismiem uzliek par pienākumu pārtikas ražotājiem un izplatītājiem katru gadu vienoties par pārtikas cenām, piegādes apjomiem u. c. noteikumiem uz turpmāko gadu vai laiku līdz trim gadiem. Tajā pat laikā ne EGAlim, ne arī kāds cits Francijā spēkā esošs normatīvais akts nenosaka pārtikas preču gala cenu vai uzcenojuma griestus.
Grieķijā likuma Nr. 5082/2024 39. pants patiešām nosaka 7% kā maksimālo bruto peļņas maržu, taču tikai vairumtirdzniecībā un tikai viena veida produktu – zīdaiņu piena maisījumu – importētājiem, ražotājiem un vairumtirgotājiem. Tā mērķis ir ātri samazināt zīdaiņu piena maisījumu cenu, lai aizsargātu konkrētu pircēju grupu – ģimenes ar maziem bērniem, jo konkrētā tirgus vājā darbība ir novedusi pie netaisnīgi augstām cenām salīdzinājumā ar citiem Eiropas tirgiem. Proti, iepriekš pieci grieķu piena produktu ražošanas uzņēmumi tika sodīti par karteļa izveidošanu un aizliegtu vienošanos par cenu fiksēšanu. Šis apstāklis var pamatot maksimālo peļņas maržu Grieķijas, bet ne Latvijas gadījumā. Arī šis regulējums ir apstrīdēts un pašlaik atrodas izskatīšanas stadijā Grieķijas augstākajā administratīvajā tiesā.
Vēl grieķiem ir pieejams “Mājsaimniecības grozs” – tiešsaistes platforma, kurā lielākie lielveikali katru nedēļu publicē atsevišķas preces, uz septiņām dienām fiksējot tās cenu. Platformas mērķis nav novērst cenu pieaugumu, bet gan to palēnināt. Argumentējot, kāpēc Grieķijā vienu vai otru produktu var iegādāties lētāk nekā Latvijā, svarīgi ņemt vērā arī 13% PVN tādiem ikdienas produktiem kā maize, piens, gaļa, zivis, olīveļļa, fetas siers, pasta, milti, dārzeņi, ūdens, dzīvnieku barība, kafija un tēja.
Ungārijas valdība neilgi pirms savām 2022. gada vēlēšanām noteica cenu griestus virknei pārtikas produktu, taču šādu risinājumu Eiropas Savienības tiesa ar 2024. gada 12. septembra spriedumu atzina par prettiesisku. Eiropas Savienības tiesa konstatēja Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu, kā arī secināja, ka tas, kā tiek iedragāta tirgotāju brīva piekļuve tirgum efektīvas konkurences apstākļos, un radīti traucējumi visā piegādes ķēdē, ko izraisa šiem tirgotājiem noteiktie ierobežojumi, pārsniedz to, kas ir nepieciešams Ungārijas valdības deklarēto mērķu sasniegšanai.
Arī pirms Eiropas Savienības tiesas sprieduma spēkā stāšanās, noteiktie ierobežojumi izpelnījās ekspertu kritiku – pat Ungārijas Centrālās bankas vadītājs Ģērģs Matolči Financial Times atzina, ka “kauju pret augstām pārtikas cenām nevar uzvarēt ar novecojušiem rīkiem, bet cenu griesti un visas līdzīgas idejas jau pierādīja savu neefektivitāti sociālisma laikos”.
Secinājums: pārtikas cenu kontroles risinājumi – uzcenojuma griesti un zemākā cena preču grupā – veidā, kā tie šobrīd izskan Latvijā, minētajās valstīs nepastāv. Tie ir pavisam citi risinājumi. Tādējādi diez vai šo valstu piemēri varētu mainīt izpratni par cenu kontroles risinājumu nevēlamību un arī, pirmšķietamu (konkrēti piedāvājumi vēl nav publiskoti) atbilstību Eiropas Savienības konkurences tiesību regulējumam.
Jebkurš pasākums, kas uzliek pienākumu piedāvāt tirgū preces vai pakalpojumus par noteiktu cenu, neizbēgami ietekmē uzņēmumu rīcības brīvību attiecīgajā tirgū un tādējādi arī dabisko konkurences gaitu. Kā norāda ekonomisti gan Eiropā, gan ASV, pārāk augstu noteikti cenu griesti var radīt cenas, kas ir lielākas par tām, kuras izveidotos netraucētas konkurences apstākļos. Savukārt pārāk zemi cenu griesti var novest pie preču trūkuma un produktu kvalitātes pazemināšanās, kā arī apgrūtināt jaunu uzņēmumu ienākšanu nu jau regulētajā tirgū.
Kā uzsver Portugāles Konkurences iestāde, mākslīgi noteikti zemāki cenu griesti neļauj uzņēmumiem atgūt izmaksas un var veicināt tirgus dalībnieku (it īpaši mazāku uzņēmumu) izstāšanos no tirgus, kā arī pavājināt jaunu dalībnieku stimulu iesaistīties tirgū.
Mēs visi vēlamies zemākas pārtikas cenas, un daudzi Latvijas iedzīvotāji ikdienā patiešām skaudri izjūt katra centa pieaugumu uz cenu zīmēm. Taču tā vietā, lai agresīvi iejauktos brīvā tirgus principos, būtu daudz vērtīgāk domāt par ilgtermiņa un valsts atbalsta mehānismiem, kas situāciju risinātu pēc būtības, piemēram, veicināt konkurenci mazumtirdzniecības tirgū, plānveidīgi, nevis kampaņveidīgi izglītot patērētājus, tajā skaitā izmantojot digitālās iespējas, veicināt jau esošo NTPAL (Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma) normu pareizu piemērošanu, kontroli un sodīšanu par tā pārkāpumiem, veicināt godīgas attiecības starp visiem pārtikas ķēdes dalībniekiem, mērķēti atbalstīt tieši ekonomiski neaizsargātākās iedzīvotāju grupas, sniegt lielāku atbalstu ražojošajiem uzņēmumiem eksportspējas stiprināšanai, samazinātu PVN tieši ikdienas pārtikas produktiem, u.c.
Latvija nav atrauta no pārējās pasaules. Ja kāda produkta, teiksim, kafijas vai olīveļļas, cena aug visā pasaulē, tā neizbēgami augs arī Latvijā. Tāpat Latvija nav atrauta no vispārējās ekonomiskās situācijas – augot izmaksām, augs pārtikas cenas. Taču ar pārdomātiem kompleksiem ilgtermiņa un atbalsta mehānismiem mēs varam audzēt Latvijas ekonomiku, pasargāt vismaz vietējās pārtikas cenas no turbulences, celt iedzīvotāju labklājību un aizsargāt mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas. Bet risinājumi – brīnumnūjiņas, kā jau parasti, var radīt vairāk sliktu, iedragājot brīvo tirgu, un ir juridiski apšaubāmi.
Autors ir zvērināts advokāts
The post Vai citur zāle ir zaļāka un pārtika – lētāka? appeared first on IR.lv.
