Jau ar pirmajām romāna Nogalēt Komandoru lappusēm Murakami lasītājs var justies drošs: autors nav mainījis rokrakstu. Grāmatas galvenais tēls — bezvārda mākslinieks, kurš gadiem ilgi ir izšķiedis talantu, sistemātiski gleznojot turīgu un ietekmīgu cilvēku portretus — pēc snaudas sastopas ar noslēpumainu cilvēku bez sejas, kurš prasa viņam uzzīmēt portretu apmaiņā pret sargājošu talismanu. Un turpmākais sižets lielā mērā apraksta mākslinieka ceļu līdz šai sarunai. Kā jau parasti stāstos par dažādām mākslām, arī visu grāmatu ir iespējams uztvert kā Murakami mēģinājumu izpildīt šo pašu uzdevumu un attēlot neesamību. Vai, precīzāk sakot, to bezapziņas tumsu, no kuras nāk patiesā māksla.
To jau ir panācis nosaukumā minētais mākslas darbs Nogalēt Komandoru, kura autors ir savulaik slavens, bet nu demences nomocīts gleznotājs. Tieši viņa bijušajā namā iemitinās romāna galvenais tēls un mazliet vēlāk bēniņos atrod līdz šim nezināmo mākslinieka darbu — vienu no viņa lielākajiem sasniegumiem. Šī glezna nodarbina jauno mājas iemītnieku visa romāna garumā un ierosina neparastu notikumu virkni, kas it kā garāmejot pieskaras Murakami mūžīgajām interesēm: Rietumu literatūrai, mūzikai, ēdienam, metaforiskās pasaules un realitātes caurlaidībai…
Autors pats ir teicis, ka Nogalēt Komandoru ir veltījums viņa savulaik tulkotajam F. S. Ficdžeralda romānam Lieliskais Getsbijs. Intervijā The New York Times Murakami stāsta, ka viņa skatījumā tā «ir grāmata par sapni un to, kā cilvēki uzvedas, kad sapnis izplēn». Šajā romānā sapņu mednieka lomā iejūtas ne tikai mākslinieks, bet arī viņa klients — noslēpumainais miljonārs Menšiki, pie kura pasūtītā portreta strādājot, gleznotājs pirmoreiz saskaras ar savas iedvesmas neapzinātajiem avotiem. Abi vīrieši ir zaudējuši sev tuvas sievietes, kas atstājušas neaizpildāmu tukšumu viņu dzīvē. Un tieši to viņi tagad tiecas aizpildīt dažādos veidos.
Kopā viņi atrod arī noslēpumainu aku, kas katru savā veidā iegremdē pašu apziņas dzīlēs. Šajā saskarē ar citu pasauli otrpus ikdienas realitātes robežām gan romāna tēli, gan mēs, lasītāji, nonākam vistuvāk apjautai par mākslas izcelsmi un to, cik bīstami var būt attapties aci pret aci ar apziņas tumšajiem, sev apslēptajiem kaktiem.
Fantastiskuma klātbūtne, protams, ir Murakami firmas zīme un viens no iemesliem, kāpēc viņa cienītāji nereti kļūst gandrīz vai apsēsti ar autora darbiem. Un arī Nogalēt Komandoru vairākkārt liekas, ka vēl tikai mazliet un skatienam atklāsies kaut kas liels un skaists. Taču šī brīnišķīgā sajūta par ikviena tēla, ikviena sīkuma neskaidro, bet nepārprotamo daudznozīmību romānā diemžēl parādās tikai reizumis. Daudz biežāk varam noskatīties autoram tuvu metaforu parādē, kas beigu beigās tā īsti tomēr nesaslēdzas kopā, nerada nekādu plašāku vai dziļāku pasauli. Arī Murakami pats neslēpj, ka viņa stāstos simboli ienāk gandrīz vai patvaļīgi, taču šoreiz tie šķiet atstāti pilnīgi savā vaļā un tā arī līdz galam netiek galā ar romāna svaru.
Nogalēt Komandoru nepatīkama ir arī liekvārdības sajūta, kas lasot parādās vairākkārt. Brīžos, kad vairākas lappuses tiek veltītas automašīnas apjūsmošanai vai pusaugu meitenes apsēstībai ar nupat briest sākušajām krūtīm, rodas aizdomas, ka redaktori vairs neuzdrošinās pieķerties Murakami darbiem. Kā nekā autoram ir miljoniem fanu, kas priecājas par katru viņa uzrakstīto lappusi un nikni iebilstu pret grāmatas saīsināšanu, lai padarītu stāstījumu grodāku. Tieši autora cienītāji visvairāk novērtēs Nogalēt Komandoru. Mazāk kvēliem Murakami lasītājiem jaunā grāmata, iespējams, liksies kā labas tējas kārtējais uzlējums — garša droši vien joprojām ir patīkama, taču diezin vai tā būs pārsteidzoša.
Lai vai kā, stāsts uz priekšu plūst raiti, un romānā netrūkst spilgtu, atmiņā paliekošu ainu un tēlu — gan reālu, gan maģiskā reālisma literatūrai raksturīgu. Vairāk nekā 900 lappušu pieveicamas pārsteidzoši ātri, turklāt Murakami paradums pabeigt nodaļas uz pārmaiņu sliekšņa veicina aizlasīšanos līdz vēlam vakaram. Ja nu tomēr gadās grāmatu uz ilgāku laiku nolikt malā, tad palīdzēs regulāri atstāstītie iepriekšējo nodaļu notikumi, kas romānam piešķir savdabīgu seriāla noskaņu. Jo, jā, par spīti visiem iebildumiem, Nogalēt Komandoru ir profesionāli uzrakstīts un nenoliedzami interesants romāns, kam drīzāk var pārmest neīstenotu potenciālu, nevis kādas fundamentālas problēmas.
Haruki Murakami. Nogalēt Komandoru. No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Apgāda cena 29,99.
The post Murakami pierastais savādums appeared first on IR.lv.
